Mākslīgās ādas attīstība

20. gadsimta sākums
Nitrocelulozes lakotais audums, kas izgatavots, pārklājot audumu ar nitrocelulozes solu, ir mākslīgās ādas pionieris.
1930s
PVC rūpnieciskā ražošana ir pavērusi jaunus mākslīgās ādas izejvielu resursus un veicinājusi mākslīgās ādas ražošanas attīstību. Pasta, kas iegūta, PVC pievienojot plastifikatoru, stabilizatoru utt., ir viegli krāsojama. Pēc gēla pārklājuma to var apdrukāt, reljefi vai reljefu un apdrukāt, lai izgatavotu dažādus izstrādājumus, kas pēc izskata ir līdzīgi ādai. Lai gan tās gaisa caurlaidība un mitruma caurlaidība nav tik laba kā dabīgai ādai, tai ir noteikta izturība un nodilumizturība, jo īpaši tās vienkāršā ražošana, bagātīgi izejmateriāli, vienmērīga produkta kvalitāte, viegli griežams un lietojams, viegls svars, ūdens izturība, zemas izmaksas. , tāpēc to plaši izmanto apģērbu, apavu un cepuru, somu, mēbeļu, dekorāciju un dažādu industriālo aksesuāru ražošanā. Attīstoties plastmasas šķirnēm un apstrādes tehnoloģijai, mākslīgā āda ir veidojusi dažādus sērijas izstrādājumus. Papildus PVC pārklājuma izejmateriāliem ir arī poliamīds, poliuretāns, poliolefīns utt. Ir arī daudz veidu pamata audumi, piemēram, vienkāršs audums, audekls, trikotāžas audums, vilnas audums, neaustais audums utt. dažādu šķirņu un krāsu mākslīgās ādas ražošana atšķiras arī no pamata auduma virsmas slāņa pārklājuma un želejas metodes, kā arī apdares procesa, piemēram, reljefa, apdrukas, virsmas apstrādes u.c. secības un auduma sastāva. virsmas apstrādes līdzeklis.